F U J I

VALMIERA

brick wall * bitumen

brick wall * bitumen

  • 1

    brick wall * bitumen

  • 2

    brick wall * bitumen

artefact

Hapaka grāvis

06.02.2015.

Mēs padzeramies tēju, un ceļojums var sākties. No šķūņa pār pļavu apskatām altāru. Soma ar piesieto papīru sver pārāk daudz. Bet ir apņemšanās, ir uzdevums. Un atkāpties mēs netaisāmies. Ir trīs pēcpusdienā, un krāsas virmo netīros toņos. Gaiss kustas. Acis redz, kā tas plūst. Un šķiet, ka mēs ejam nebeidzami ilgi, līdz sasniedzam māju pie mežmalas. Te suns rej tā, ka ausīs griež, bet smagā soma velk uz zemi, sniegā. Pie upes ir apgāzts koks pāri. Te nevajag uzdot pārāk daudz jautājumu par to, ko acis redz. Tā var rasties pārāk daudz. Nākamā pieturvieta ir sazāģēts bēdīgais brālis. Te bebri ir dambi uztaisījuši un mēs te uzkavējamies, apvelkam sniegpārsliņas un tamlīdzīgi. Sāk salt, un mēs turpinām ceļu. Ir jāizvēlas starp tumšu, vilinošu mežu, kurā ievijas ceļš, un upi. Mēs viens otru mudinām turēties pie plāna. Ir jāpārvar sevi un savas bailes. Pārejam pār upīti. Pār aizsalušo upīti. Un sākam ceļu gar to. Traki brikšņi, brīnumaini koši ķērpji uz zariņiem, sērsna. Mēs brienam un laužamies cauri krūmiem, kokiem, sniega noliektai un sasalušai pļavas zālei. Dažreiz ērkšķains zars iesitas sejā, citreiz ieķer kājā. Vienas pa priekšu, orts pa pēdām. Redzot, kā viens kaut pārguris, turpina ceļu, otrs krizdams, bet seko. Tālumā it kā divi melni stāvi. Vai tas ir suns? Vai govs? It kā kustas, bet acīm ticēt un paļauties nevar. Nedaudz bail. Ejam gar mājām. Brīžiem škiet neomulīgi iet pa citu cilvēku pagalmiem gandrīz vai. Kādu laiku gājuši, nonākam pie tāda kā upju krustojuma. Un esam arī sasnieguši tos divus stāvus, no kuriem baidījāmies. Tie ir vārti vai arī tilta atliekas. Pieejam tuvāk. Apsēžamies. Agra pavasara krāsas, vējš. Sālst. Te ir liela upe. Par kuru mums nebija nojausmas, bet, lai arī cik kārdinoši nešķistu turpināt ceļojumu gar to, mēs atgriežamies pie savas mazās upītes. Sāk satumst. Tuvojamies lielai, tumšai, stiklotai mājai upes otrā krastā. Ir jau tik tumšs, ka tā pazūd pret meža tumsu, bet tās daudzie logi atblāzmo pilsētas gaismas kaut kur pavisam tālu. Pie tās neatlaidīgi rej suns, bet bailīgi zogamies garām. Nākas paiet nostāk no upes, lai pavisam nesadusmotu rējēju. Drīz esam atpakaļ pie upes, bet tā sašķeļas uz pusēm, šķiršanās punktā izveidojot nelielu dīķīti, kurš atgādina dzemdes formu. Izsalkums un nogurums liek mums atkal apsēsties, lai arī tas ir droši, ka atkal sāks salt. Mēs apēdam cepumus, ko esam paņēmuši līdz. Kad grasāmies turpināt ceļu, mums ir jāizvēlas, uz kuru pusi iesim no vietas, kur upe sašķeļas, abās pusēs aizejot pretējos virzienos. Vienā virzienā tā iestiepjas pļavā, prom no meža, otrā tā aiziet uz meža pusi. Mēs gribam iet uz mežu, bet te pēkšņi pie mājām upe izbeidzas. Ir tumšs, auksts un mēs esam pavisam pārguruši. Bet tā visu mest pie malas nevar. Papīrs gaida, uzdevums mūs gaida. Tāpēc mēs atgiežamies pie upes šķēluma un dodamies iekšā pļavā, lai arī viens nu ir droši – mājās mēs nebūsim vēl ilgi. Jo tālāk mēs ejam, jo bezcerīgāka ir sajūta. Mēs nonākam pie diviem lieliem kokiem upes malā. Kaut kur aiz muguras spīdinās gaismiņa, un mēs atkal baidāmies. Kad šķiet, ka gājiens pa pļavu būs bezgalīgs, upe nogriežas uz meža pusi. Šī ir tā lielā upe, un te viņa kļūst pavisam plata. Tā ir aizsalusi un mierīga. Gājuši kādu gabalu, mēs atkal atpūšamies. Papīrs ir tik smags, ka tā vien šķiet, ka drīz būs galamērķis, kur tas grib izklāties. Iet kļūst pavisam grūti, bet kaut kā ir jāsaņem spēki. Mes nedaudz apēdam cepumus un ejam. Pavisam drīz pamanām lielu, tumšu siluetu pret kokiem. Te ir šķūnis. Netālu ir ceļš, jo ir redzamas mašīnu gaismas, kas izgaismo mežu. Te ir iemītas pēdas. Esam laikam mājas pagalmā, caur kuru arī sasniedzam meža ceļu. Saprotam, ka tālāk iet un papīru nest atpakaļ spēka nepietiek, bet rodas ideja, ka varam atstāt papīru mežā. Vēlāk atbrauksim tam pakaļ ar mašīnu. Pagājuši nedaudz uz priekšu, sasniedzam Bumbiņkalnu, kuru arī izvēlamies par galamērķi. Kalna galā mēs apēdam cepumus un spēki atgrižas līdz ar cerību nonākt mājās, siltumā. Mēs papīru atstājam kalna pakājē un ejam mājās. Pa ceļam pagūstam nedaudz noklīst, satikt elsojošus suņus un sasildīties. Mājās mēs atgūstam spēkus un dodamies atpakaļ uz mežu pie papīra, taču šoreiz jau ar mašīnu. Ceļojums ir beidzies, taču ar to viss nebeidzas. Te tas tikai sākas. Šis stāsts. 

dzīvības koks / tree of life

kivi - a

kivi - a

  • 1

    kivi - a

  • 2

    kivi - b

ENTROPIJA

Izcirstā meža placī stāv „bēdīgs brālis” koks,
kurš gaida savu kritienu sūnās.
Pagaidām tas stalti stāv, bet velme viņu noguldīt ir liela.
Uzskatu, ka uzraktās lietas pirms tam bijušas
noraktas / nepamanītas / aizmirstas.
Šis objekts – ir man svarīga notikuma inscinēšana un
gleznas pārtapšana par trīsdimensionālu objektu.

 

In a forest clearing stands a „Sad bro” a tree, waiting for it’s turn
to fall in the moss.It stands up straight, but the desire to lay it down
is irresistible. I believe that the things that are dug up used to be
buried / unnoticed / forgotten.
This object – is a staging of an important occurance to me and
the transformation of a painting into a three-dimentional object.

Built with Berta.me